Kā veidot sarunu (ieklausīties bērnā un ļaut viņam justies saprastam)

Sarunas uzsākšanai izvēlieties brīdi, kad bērns ir mierīgs. Ja iepriekš būsiet praktizējuši īpašo laiku divatā un saiknes veidošanas pamatprincipus, sarunu uzsākt būs vieglāk, jo bērns jutīsies ievērots, sadzirdēts un novērtēts.

Ja jums šobrīd nav regulāra laika divatā, veltiet īpašu laiku sarunai ar bērnu par to, kā viņš jūtas. Ieplānojiet to savā un bērna kalendārā. Tas liecinās, ka jūs notiekošajam piešķirat īpašu nozīmi.

Dodiet bērnam laiku izteikties un uzklausiet visu, kas viņam par to ir sakāms. Nepārtrauciet bērnu, ja viņš kavējas detaļās, kas jums šķiet nebūtiskas. Tas ir svarīgi, lai sniegtu bērnam iespēju izvērtēt notikušo.

Mudiniet, bet nespiediet bērnu runāt. Ja bērns atsakās no sarunas, uzsveriet, ka esat pieejami un gatavi aprunāties ar viņu kādā citā brīdī. Neatlieciet ilgstoši! Visticamāk, situācija pati no sevis neatrisināsies. Dažreiz bērni nevēlas atklāt vecākiem piedzīvoto, jo nevēlas viņus sāpināt vai satraukt. Tādā gadījumā kopīgi izsveriet, vai bērns varētu aprunāties ar kādu citu pieaugušo (tas var būt kāds radinieks vai speciālists, piemēram, skolas psihologs).

Uzdodot emocijas izraisošus jautājumus, ļaujiet tiem “pakarāties gaisā”, neaizpildiet klusumu ar papildu jautājumiem. Ļaujiet bērnam apdomāt atbildes un informāciju, kuru viņš vēlas jums sniegt. Tai pašā laikā aplieciniet, ka esat klātesoši un ieinteresēti un būsiet tepat blakus, kad bērns būs gatavs dalīties savā pārdzīvojumā.

Kad sarunā sākta, nesteidzieties uzreiz sniegt padomus un risinājumus. Pārliecinieties, ka labi izprotat situāciju. Pārvaicājiet: “Vai es pareizi sapratu to, ko tu man pastāstīji?” Dažreiz var palīdzēt situācijas shēmas uzzīmēšana uz papīra.

Jautājumi, kurus uzdot (un kurus neuzdot):

–  Pavaicājiet, kā piedzīvotais ir ietekmējis bērnu un kā tas liek viņam justies.

–  Ir saprotami, ka bērna stāstīto mēs mēģinām salīdzināt ar savu pieredzi vai sajūtām. Taču tas ne vienmēr palīdz, jo situācijas un cilvēku reakcijas var būt ļoti atšķirīgas. Drīzāk tas var izraisīt pretēju reakciju un likt bērnam noslēgties sevī vai pat slēpt notiekošo no jums. Tāpēc vēlams izvairīties teikt:

  • To visi ir piedzīvojuši.
  • Saņemies un izturi!
  • Neko nevar darīt, tāda ir dzīve.

Paudiet sapratni un atbalstu – tas palīdzēs mazināt riskus un ievērojami uzlabos bērna sajūtas. To varat darīt ar šādām vai līdzīgām frāzēm:

  • Tas ir ļoti svarīgi, ka tu man par šo pastāstīji.
  • Es gribu labāk saprast, kas ar tevi notiek.
  • Es vienmēr palīdzēšu tev atrast risinājumu.
  • Tu dari ļoti pareizi, ka dalies ar mani.
  • Tu man esi ļoti svarīgs, un man ļoti rūp viss, kas ar tevi notiek!

Atcerieties! Bērna stāstītais var emocionāli ietekmēt arī pieaugušo. Ir ļoti svarīgi, lai sarunā ar bērnu jūs saglabātu mieru. Ja notikušais jūs ir spēcīgi satricinājis, apsveriet iespēju aprunāties par to ar kādu citu pieaugušo vai speciālistu.