Saikni veicinoša komunikācija ar bērnu
Pagājušajā ierakstā dalījāmies ar informāciju par to, kāda ir audzināšana, kas attālina. Pirms sākam runāt par konkrētiem pozitīvajiem audzināšanas principiem un metodēm, kas mūs ar bērniem var satuvināt, atcerēsimies, ka viss sākas ar komunikāciju.
Turpinot rubriku “VIP piezīmes”, vēlamies jūs iepazīstināt ar dažiem principiem, kas svarīgi, lai veidotu cieņpilnu un saikni veicinošu komunikāciju ar saviem bērniem. Tas, kā ikdienā runājam ar savu bērnu un kādus verbālus un neverbālus signālus nododam, atstāj paliekošu ietekmi uz mūsu attiecībām, tādēļ tam noteikti ir vērts pievērst uzmanību. Šoreiz parunāsim par vienu no svarīgākajiem komunikācijas aspektiem – valodu, kādā sarunājamies ar bērniem.
VALODA
Mūsu valodai saskarsmē ar bērnu ir ļoti liela nozīme. Nepareizi izvēlēti vārdi ievaino stiprāk par pērienu. Audzinot bērnu, centieties pievērst uzmanību savam runas veidam un formai – runājiet vienkāršos, īsos teikumos un sniedziet konkrētas norādes, izmantojot laipnu valodu.
Nolieguma lietošana
Centieties pārāk bieži nelietot nolieguma formu “ne”. Piemēram, sakiet nevis “Neskrien pa priekšu!”, bet gan “Turamies kopā!”, nevis “Nevelc šalli pa zemi!”, bet gan “Turi šalli kārtīgi!”. Tādējādi jūs palīdzēsiet bērnam saprast, kas ir vēlāmā rīcība, ko no viņa sagaidāt, nevis nosodīsiet par nepareizo. Pasakot priekšā vēlamo uzvedību, bērnam jūsu norādi būs vieglāk izpildīt. Ja bērns izlabo savu rīcību, uzslavējiet viņu, tādējādi veicinot bērna vēlmi arī turpmāk izvēlēties pareizo uzvedību. Sabiedrībā bieži dzirdam vecāku saucienus: “Neskrien!”, “Nekāp tur!”, “Neaiztiec to!” – tik daudz aizliegumu jau no agras bērnības. Drīz vien bērns iemācās mūsu “nē!” vairs nedzirdēt un nereaģēt uz to. Bet “nē” ir ļoti svarīgs vārds, kas palīdz pasargāt bērnu no bīstamām situācijām, tādēļ to nepieciešams izmantot ar apdomu. Jo retāk bērns dzird mūsu “Nē!”, jo lielāka tam ir nozīme un svars. Komunikācija ar pozitīvo apstiprinājumu prasa apzinātību un trenēšanos, taču tai ir ļoti liels efekts – bērns nejutīsies vienmēr kritizēts, un savstarpējā saskarsme kļūs daudz pozitīvāka. Mūsu mērķis nav panākt bērna bezierunu pakļaušanos, bet gan veidot emocionāli tuvas attiecības un iemācīt jaunas prasmes.
Noniecināšana
Izvairieties lietot izsmejošu un noniecinošu valodu (“Kur var būt tik tizls!”), apsaukāšanos, kaunināšanu (“Paskaties, visi tagad skatās, kā tu te bļauj!”), iebiedēšanu (“Tante tevi tūlīt paņems un aizvedīs prom, tad tu redzēsi!”) un salīdzināšanu (“Paskaties, kā Jānis kārtīgi ēd, bet tu kā tāds sivēns”). Ja regulāri noniecināt bērna būtību, sakot tādus teikumus kā: “Neko citu no tevis nevarēja gaidīt”, “Ar tevi vienmēr tikai problēmas!”, tiek pilnībā iznīcināta bērna pašapziņa un jebkāda motivācija izvēlēties pareizo uzvedību. Šāda valoda ir aizskaroša un liek bērnam justies nevērtīgam un pazemotam, graujot viņa pašapziņu. Tas noteikti neveicinās tuvu un uzticības pilnu attiecību veidošanos. Padomājiet, vai jūs gribētu, lai kāds ar jums šādā veidā komunicē?
Labestīga valoda
Pozitīvi, laipni un mīļi vārdi rada labvēlīgu atmosfēru ģimenē un stiprina emocionālās saites starp ģimenes locekļiem, kā arī veicina empātijas attīstību. Dzirdot labus vārdus par sevi no vecākiem, tiek veicināta pozitīva pašvērtējuma veidošanās (“Ja jau mamma saka, ka esmu foršs, tad jau tiešām esmu!”), un bērnā nostiprinās nesatricināma pārliecība, ka viņš ir labs, vajadzīgs un pieņemts. Izmantojot laipnu un mīļu valodu, mēs bērnam signalizējam, ka viņš mums ir tuvs, svarīgs un mēs viņam vēlam tikai labu, tā ir sajūta, kas iesēžas dziļi cilvēka zemapziņā un paliek tur uz mūžu. Tas ietekmēs bērna turpmākās attiecības arī ar citiem cilvēkiem, jo mēs iekodējam veidu, kā viņš nākotnē spēs veidot attiecības un dialogu ar citiem.
Pamēģiniet paskatīties video, kuros runājaties ar saviem bērniem zīdaiņa vecumā – cik mīļa, iejūtīga, maiga un sirsnīga ir mūsu valoda! Diemžēl, bērnam augot, bieži pārejam uz pārāk striktu valodu, kuru sākam lietot arvien vairāk un vairāk – sniedzot norādījumus, kritizējot un cenšoties panākt vēlamo uzvedību. Bet atcerieties, ka viņi joprojām ir tie paši mazulīši, kurus stundām auklējāt savās rokās, un centieties mīļo valodu saglabāt arī grūtās situācijās.
Dialogs
Runājot ar bērnu, nereti aizmirstam, ka sarunā piedalās divi. Mēs pamācām, lasām lekcijas, gari un plaši skaidrojam, negaidot gandrīz nekādu atgriezenisko saiti no bērna. Taču pamēģiniet ar bērnu biežāk veidot dialogu, vienkārši aprunāties par to, kas viņam ir svarīgs, nevis sniegt nebeidzamus norādījumus. Attiecības ir divvirzienu ceļš, un jūsu mazajam dauzonim noteikti ir daudz ko teikt. Ieklausieties, kas bērnam sakāms un iepazīsiet viņu tuvāk, veidojot ciešāku saikni un tuvības izjūtu. Centieties bērnu nepārtraukt, nepārkliegt, nerunāt reizē ar viņu, bet gan veidot ieinteresētu sarunu.
Mīļvārdiņi
Jauki, ja varat savam bērnam izdomāt kādu mīļu un aušīgu iesauku, kas parāda, ka viņš jums ir visīpašākais un dārgākais. Daudzās ģimenēs šādi mīļvārdiņi vai iesaukas klausītājam no malas var izklausīties dīvaini, bet pašu ģimenes locekļu starpā tie veido īpašu atmosfēru un kopības izjūtu – kā kods, ko zina tikai viņi paši.
Esi paraugs
Atcerieties, ka bērni kopē savus vecākus. Ja jūs runāsiet labestīgi un iejūtīgi, viņi šīs prasmes pārņems un spēs arī ar citiem komunicēt laipnā un cieņpilnā veidā. Ja būsiet ass un skarbs savos vārdos, bērns jūs atdarinās un ar laiku pārņems šo komunikācijas veidu, pieņemot, ka tādam tam jābūt. Esiet paraugs un atcerieties, ka bērni mūs vēro arī tad, kad šķietami aizņemti savās rotaļās un nepievērš mums uzmanību. Atcerieties seno anekdoti: “Skolotāj, tikai neticiet tam, ko mūsu bērns dārziņā stāsta par mums, un mēs neticēsim tam, ko viņš mājās stāsta par jums!” 🙂
Mēs katrs esam vislabākie vecāki saviem bērniem, taču ikviens var pieļaut kļūdas, un dažbrīd īstenot šos skaistos padomus ir tīrā utopija! Tomēr ir vērts tos atcerēties un pielietot – pat, ja tas izdosies tikai 70% gadījumu, jūsu bērni būs lieli ieguvēji un atmosfēra mājās pavisam noteikti uzlabosies. Lai mums izdodas!