Disciplinēšana. Kā to darīt gudri un iejūtīgi?

Šī tēma ir aktuāla vienmēr un, kā esam novērojuši, gandrīz katra vecāku grupa, kas piedalās ‘Vecāku izglītības programmā” ar nepacietību gaida tieši šo tēmu – kā “PAREIZI” disiciplinēt bērnu?

Pirmkārt, vēlētos uzdot jautājumu: “Kāds ir disciplinēšanas mērķis?”

Vai likt kādam pajusties slikti, lai viņš mainītu uzvedību? Un, ja jūtamies slikti, vai mainām uzvedību?

Vai vēlamies, lai bērns labotu uzvedību un… punkts. Nav obligāti kādam jāsajūtas slikti, lai mainītu savu darbību no vienas uz citu.

Bieži tradicionālas koriģēšanas stratēģijas tikai attālina un atsvešina – ar savām darbībām kādam mazam cilvēciņam liekam justies slikti, izjust kaunu un pazeminam pašvērtējumu. Dažs labs, iespējams, mēģinās aizstāvēt tradicionālos soda veidus: “Ek, mani pēra un nekas, esmu izaudzis par krietnu cilvēku!” Taču diezvai šim cilvēkam ir pozitīvs pašvērtējums par sevi, aiz čaulas var slēpties aizvainojums.

Bieži cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu ir grūti atzīt kļūdas, grūti atvainoties, jo vienmēr kāds cits ir vainīgs. Tas ir tāpēc, ka jau no bērnības ir bail no nosodījuma – biežāk teikšu, ka uz darbu nokavēju, nevis tāpēc, ka aizgulējos, bet gan tāpēc, ka kaimiņš nolika automašīnu priekšā izbrauktuvei vai Staķis nav kārtīgi notīrijis ielu (tas, protams, arī var gadīties), kopumā savām nedienām meklējot kādu ārēju ienaidnieku.

Tāda uzvedība var liecināt, ka man bieži ir sacīts: Tu esi slikts! “Man šodien tevis dēļ bija tāds kauns!” vai “Es vēl pabrīnītos, ja tev kontroldarbā būtu kaut vai septiņi, visu nakti tak to stulbo kompi spēlēji!” vai “Tu nu gan esi tizls!”. Vai šādās reizēs vispār var izveidoties pozitīvs priekšstats par sevi?

Kādas jūsu vecāku izmantotās stratēģijas jūs NEGRIBĒTU atkārtot savu bērnu audzināšanā?

Un jā, par disciplinēšanu, kas veido attiecības un uzticēšanos, VIP programmā runājam daudz, trenējam paņēmienus, kas nerada negatīvas emocijas bērnā un dusmas uz vecāku.

Vecāku izglītības programmā, pirms stāstām par disciplinēšanu, kas maina uzvedību un veido labas attiecības, runājam par tradicionāliem koriģēšanas paņēmieniem. Piemēram, sūtīšanu prom apdomāties.

Ikviens no mums vēl atceras maģisko “stūri” vai “kaktu”, kurā jānāk apskaidrībai par savām izdarībām. Var jau būt, ka kāds, stāvot stūrī, ir analizējis savu uzvedību, plānojis savu darbību uzlabošanas stratēģijas, var jau būt. Es neko tādu neatceros un, uzdodot šo jautājumu VIP vecākiem, arī viņi apgalvo, ka stāvot stūrī, dusmojušies uz vecākiem, jutušies nokaunināti un slikti.

Vai sūtīšana prom māca pareizo uzvedību? Nepavisam ne! Tā māca tikai to, ka tad, kad man kaut kas neizdodas vai esmu izdarījis ko nepareizu, mani dzen prom. Es jūtos slikti un manī sāk veidoties kauna sajūta, kas nu nekādi nepalīdz attīstīt veselīgu pašvērtējumu.
Daži teiks, nu jūs jau tikai sakāt, ko nedarīt, pasakiet, ko darīt! Labi.

Nesakiet bērniem ko nedarīt, bet biežāk sakiet, ko darīt:

Sakiet nevis “Neskrien pa māju!”, bet gan “Kaķīt, lūdzu, pārvietojies lēnām”;

Sakiet nevis “Nebaidies”, bet gan “Ej droši!”

Komunikācija ar pozitīvu apstiprinājumu prasa apzinātu trenēšanos. Centieties pamanīt ne tikai to, ko bērns izdarījis nepareizi, bet uzslavēt un ieraudzīt, to, kas sanācis.

Zinu, iepriekšminētais visas situācijas neatrisina, tāpēc tēmu turpināsim un lēnām šķetināsim paņēmienus gan no tradicionālā gala, gan runāsim par tām stratēģijām, kas maina uzvedību un uzlabo attiecības.